Daugmale = ZELTS

Ja Entuziasti dodas uz Daugmali, tad bez medaļām neatgriežas. Šoreiz gan mūsu pārstāvju pulks bija plānāks kā iepriekšējo reizi -  tikai viena komanda (Gatis, Ingus, Liene un Lubāns) - taču ar KĀDIEM panākumiem - MUMS IR ZELTS un izskatās, ka Lubānam ir izdevies atriebt iepriekšējās reizes neveiksmi un parādīt uz ko pie tīkla ir spējīgs. MALAČI!

Ceru, ka kāds no komandas uzrakstīs arī plašāku stāstu par to kas un kā notika sacensībās, bet tikmēr pārpublicēju komandas bildes!

Entuziastu komanda - Ingus, Lubāns, Liene un Gatis (jāatzīmē, ka Gatis ir vienīgais Entuziasts, kurš Daugmales turnīros ir ticis gan pie bronzas medaļas, gan pie zelta!)

Goda pjedestāls

ENTUZIASTS vs ENTUZIASTS

 "Entuziasti.Viens pret otru." 

Šāds pasākuma virsraksts parādījās mūsu draugiem.lv lapā. Atzīsim, ka ikvienam no mums jau bija skaidrs, ka šim brīdim bija jāpienāk. Sacensības ir sacensības un arī savā starpā ir jānoskaidro tie labākie...

Komanda "Šorti"

  Vēsturē pirmajam Entuziastu savstarpējam turnīram bija lemts notikt 2013. gada 16. martā. Saulei aiz loga spoži spīdot, Entuziasti un daži basketbolisti, kuriem nav svešs arī volejbols, izlozes kārtībā sadalījās trīs komandās - "Kedas", "Pakaramais" un "Šorti". Komandas "Kedas" kapteine Baiba savā komandā ielozēja  Kasparu, Kristiānu un Arti. Komandas "Pakaramais" kapteine Lapsiņa izvilka lozes ar Riharda, Dzintras un Edgara vārdiem, bet papildspēkos ieguva arī Tomu. "Šortu" kapteine Ilze saspēlējās ar Puriņu, Armīnu, Grasmani un Lubānu. Kad izloze bija galā, sākās cīņas - 15 punktu seti līdz divu setu uzvarai!

   Pirmā spēle norisinājās starp "Šortiem" un "Pakaramo". Pēc saspringtas cīņas, pirmo setu ar rezultātu 15:11 uzvarēja "Šorti". "Pakaramais" saņēmās un otrajā setā panāca uzvaru ar 15: 12. Visu izšķīra trešais sets, kurā   "Šorti" atspēlējas un ar identisku rezultātu (15:12), tomēr pierādīja, ka ir stiprāki par "Pakaramajiem".

Komanda "Kedas"

    Nākamā cīņa noritēja starp "Kedām" un "Šortiem". Pirmais sets aizritēja diezgan mierīgi un, acīmredzot, "Šorti" bija nedaudz noguruši no iepriekšējām spēlēm, tādēļ pirmais sets ar rezultātu 15:10 beidzās par labu "Kedām". Tad "Šorti" pamodās un abos nākamajos setos, lai gan līdzīgās cīņās, tomēr izrādījās spēcīgāki. Ar divu setu uzvaru "Šorti" iznīcināja "Kedas"!

Komanda "Pakaramais" 

     "Kedām" nebija laika atslābt, jo nākamā spēle bija pret "Pakaramo". Šeit nu nebija šaubu, "Pakaramie" ir atpūtušies un labā formā- seko absolūta divu setu uzvara un "Kedas" tiek sagrauti.


"Šorti" uzreiz kvalificējas finālam, bet "Kedām" un "Pakaramajam" vēl  par vietu finālā jācīnās...

PUSFINĀLS

    Viens sets. Piecpadsmit punkti. Divas komandas. "Kedas" vs "Pakaramais". Baiba vs Lapsiņa un Dzintra. Kaspars vs Rihards. Artis vs Edgars. Kristiāns vs Toms. Kurš kuru? Spriedze. Cīņa. Sviedri. Līdz ar rezultātu 15: 11 finālā iekļūst... "Kedas"!

FINĀLS

       Viens sets. Piecpadsmit punkti. Divas komandas. Apģērbs pret apaviem. Spriedze skapī. Tiekas "Šorti" un "Kedas". Cīņa bez žēlastības. Tikai viens no skapja  izies kā uzvarētājs. Ilze vs Baiba. Puriņš vs Kaspars. Grasmanis un Lubāns vs Kristiāns. Armīns vs Artis. Spēle rit punkts punktā. Visi paguruši, bet neviens nedomā padoties. "Kedās" Kaspars un Kristiāns spēli pārņem savās rokās (Artis cīnās pie tīkla, bet Baibai atliek noskatīties puišu savstarpējās piespēles un cerēt, ka viņiem nepatraucēs). Spriedze aug. Bumba krīt uz līnijām, autos, laukumā, tīklā un aizsitas prom. Spēlētāji skrien, lec un sit...

viņi bija pēdējie pēc pirmajām spēlēm. Viņu ticība uzvarai bija iedragāta, taču, pateicoties puišu cīņai un neatlaidībai, "Kedas" izcīnīja uzvaru (16:14) pirmajā Entuziastu savstarpējā cīņā.  Malači!

Gaidām nākamo turnīru! Solās būt drīz :)

KLAUSOS, TRENER! (turpinājums2)

Es nenobijos. Pēc pirmajiem fiziskajiem un mazliet arī morālajiem pārdzīvojumiem treniņā ar treneri, es devos arī uz nākamo. Tavu laimi, atkal fiziskais treniņš! Paspēju jau pārmest krustu, kad treneris iepriecināja - trenēsim ātrumu. Hell yeah - nu to kā nav, ir jātrenē. Mana  laimes sajūta tikai auga...

    Daudziem no Entuziastiem skriešana ir kā saldais ēdiens - skrien un priecājās. Man skriešana ir kā zobu raušana bez anestēzijas. Ja vēl lēnā riksītī iesildīšanās laikā tā man netraucē, tad likt man skriet atspoles skrējienu vairāk nekā trīs reizes ir cietsirdība augstākajā mērā. Labi vēl, ka trenerim ir pietiekami mīksta sirds, lai ļautu meitenēm skriet atsevišķi no puišiem. Un aiziet - skrien, pieskaries līnijai, skrien atpakaļ, pieskaries līnijai, skrien tālāk, pieskaries līnijai, skrien atpakaļ! Garlaicīgi? Treneris tak zinās kā padarīt lietas interesantākas - kas atskries pēdējais no puišiem, taisīs atspiedienus, no meitenēm- vēderpreses. Es jau uzreiz pieteicos vēderpresēm. Bet es skrēju! Vienmēr pēdējā, bet līdz galam (tad  rāpoju  līdz ūdenim)! Vēderpreses un atkal skrēju. Atkal pēdējā un atkal vēderpreses. Treneris savu ballīti turpina - tagad nogulsimies un tad pēc svilpes aiziet atspole. Hah - es labprāt arī būtu uz tās grīdas palikusi -  tajā brīdī pat mana gulta nešķita tik ērta kā šī grīda. Bet neko, cēlos un skrēju (laikam pareizāks apzīmējums būtu - vilkos)! 

    Es nezinu vai treneris to jūt, vai viņam ir kaut kāds sestais prāts un viņš lieliski zina, kas mani iepriecinās. Trenējam lēcienus! Es nekur nejūtos tik nelietderīga un nespējīga kā lēkšanā. Vai tā ir lēkšana un augšu vai uz priekšu - esmu pilnīgi bezjēdzīga! Un teikšu kā ir - tas man liek justies briesmīgi! Nu kas ir volejbols bez lēkšanas? Bez augstas lēkšanas? Nekas. Gāju lēcu. Kaut gan manā gadījumā to par lēkšanu ir grūti nosaukt. Nekas, es turpināšu. Kamēr uzlēkšu -varbūt jau pavasarī, varbūt vasarā, varbūt pēc gada, bet dzirdi, treneri - es uzlēkšu ;).  Un arī to savu slinkumu reiz likšu pie malas ;). 

Treneris spēj sāpināt arī neesot klāt!

    Pat neesot klāt, ar A4 lapas un melnas tintes palīdzību mūsu treneris spēj likt mums ciest. Kopš aerobikas laikiem man patīk vingrojumu apļi, bet nu šis pārspēja visus -  lēkšana uz sola, kāju stiepšana, muguras atliekšana, atspoles skrējien (nu kā bez tā), bumbiņas padošana guļot uz vēdera caur muguru, atspiedieni un vēderpreses. Teikšu kā ir - man sāpēja. Zinu, ka vēl dažiem arī. Bet mēs visu izgājām. Sāp pat atceroties, bet tam jābūt tā vērtam! 

     Rītdien ir gaidāms kārtējais trenera treniņš! Otrdiena - yes, atkal fiziskais! Bet jāatzīst, ka vēl nekad treniņi nebija bijuši tik īsti. Sevis izaicināšana un pilnveidošana jau ir tā dzīves jēga. Ar nelielu sarkasma pilna humora devu to var ne tikai izturēt, bet arī novērtēt! Man patīk! Turpināšu čīkstēt, bet arī trenēties! Ehhh ;)

Ar cieņu

Baiba

Mūsu treniņš

Ikviens sportists tiecas pēc panākumiem

KLAUSOS, TRENER'!

Es noteikti varētu būt viens no lielākajiem pretendentiem uz Entuziasta sliņķu statusu. Īpaši sportiskā ziņā. Taču treniņus apmeklēju un no sirds cenšos turēt citiem līdzi. Kādēļ to saku? Brīdī, kad pateica, ka nu mūsu treniņos būs treneris, mani muskuļi (vai vismaz tās vietas, kur viņiem vajadzētu būt) mazliet sarāvās. Vai tas mūsu, tā saucamo, vaļasprieku nepadarīs pārāk smagnēju? Pārāk nopietnu? Aizstums prieku prom? Visas šīs bažas manī bija līdz apmeklēju pirmo treniņu ar treneri...

Mani pirmie iespaidi bija - man kopš vidusskolas nav bijis treniņu, kuros būtu treneris ar svilpi. Tātad - disciplīna būs. Bažas nekur nepazuda. Viss ir nopietni. Taču tad pirmais svilpiens un mēs sākām iesildīties. Paskrējām, kārtīgi izstaipījāmies. Viss kā pienākas. Noteikti aizmirsu piebilst, ka šis bija tā saucamais fiziskais treniņš (tātad, jau visu dienu iepriekš nācās mēģināt saviem muskuļiem ieskaidrot, ka ir laiks sarosīties un neļaut man izblomēties jau pirmajā trenera treniņā - lieki piebilst, ka šī saruna īpaši nevedās). 

Kad bijām iesildījušies, sākās trenēšanās laiks un te man atlika tikai noelsties. Es skrēju, es rikšoju, es cēlu augstu kājas (līdz vairs pati nesapratu ko ceļu, jo neko vairs nejutu), es taisīju vēdera preses, bet atzīstos, ka piepumpēšanās man nebija pa spēkam, par ko saņēmu norādījumu, ka vairāk jātrenē rokas (tātad turpmāk vienmēr pa rokai jāpagādā hantelītes, vai arī darbā biežāk jāpacilā papīra kārbas). Es spēlēju tautas bumbu un trenēju bumbas uzņemšanu. Es tik kāri ūdeni nebiju dzērusi pat paģiru laikā (jā es to pateicu!)). 

Izklausās pēc nelielas ellītes? Es teiktu, pēc lieliskas ellītes! Es nemelošu un neteikšu, ka nebija grūti. Bija. Mani muskuļi beidzot atradās (izrādās turpat vien bija) un nākamās dienas vēlējās man par sevi atgādināt nepārtraukti. Bet sajūta tik un tā bija lieliska! Tas nebija treniņš, kur katrs savā stūrī kaut ko mēģina izveidot. Tas nebija treniņš, kurā valda anarhija un neviens tā pa īstam nemaz nesaprot kur tiecamies. Tas nebija treniņš, kurā ir vairāk sarunu nekā darba (un šis atkal ir akmens manā lauciņā ;) ). 

Šis BIJA treniņš, kurā viss darītais bija mērķtiecīgs. Šis BIJA treniņš, kurā visi klausījās un savu fizisko spēju robežās centās tuvoties savam mērķim. Šis BIJA treniņš, kurā mēs visi bijām viena komanda, kas kopīgi cīnās. Šis BIJA ĪSTS treniņš un es saku lielo paldies par to trenerim. Es nesolu, ka mazāk čīkstēšu un man negribēsies treniņa beigās raudāt. Taču es apsolu, ka es apmeklēšu un darīšu visu, lai panāktu savu un mūsu kopīgo mērķi. Apmierināti ir visi Entuziasti un tāds treneris mums jau bija nepieciešams sen! :)

Ar cieņu

Baiba