Es nenobijos. Pēc pirmajiem fiziskajiem un mazliet arī morālajiem pārdzīvojumiem treniņā ar treneri, es devos arī uz nākamo. Tavu laimi, atkal fiziskais treniņš! Paspēju jau pārmest krustu, kad treneris iepriecināja - trenēsim ātrumu. Hell yeah - nu to kā nav, ir jātrenē. Mana laimes sajūta tikai auga...
Daudziem no Entuziastiem skriešana ir kā saldais ēdiens - skrien un priecājās. Man skriešana ir kā zobu raušana bez anestēzijas. Ja vēl lēnā riksītī iesildīšanās laikā tā man netraucē, tad likt man skriet atspoles skrējienu vairāk nekā trīs reizes ir cietsirdība augstākajā mērā. Labi vēl, ka trenerim ir pietiekami mīksta sirds, lai ļautu meitenēm skriet atsevišķi no puišiem. Un aiziet - skrien, pieskaries līnijai, skrien atpakaļ, pieskaries līnijai, skrien tālāk, pieskaries līnijai, skrien atpakaļ! Garlaicīgi? Treneris tak zinās kā padarīt lietas interesantākas - kas atskries pēdējais no puišiem, taisīs atspiedienus, no meitenēm- vēderpreses. Es jau uzreiz pieteicos vēderpresēm. Bet es skrēju! Vienmēr pēdējā, bet līdz galam (tad rāpoju līdz ūdenim)! Vēderpreses un atkal skrēju. Atkal pēdējā un atkal vēderpreses. Treneris savu ballīti turpina - tagad nogulsimies un tad pēc svilpes aiziet atspole. Hah - es labprāt arī būtu uz tās grīdas palikusi - tajā brīdī pat mana gulta nešķita tik ērta kā šī grīda. Bet neko, cēlos un skrēju (laikam pareizāks apzīmējums būtu - vilkos)!
Es nezinu vai treneris to jūt, vai viņam ir kaut kāds sestais prāts un viņš lieliski zina, kas mani iepriecinās. Trenējam lēcienus! Es nekur nejūtos tik nelietderīga un nespējīga kā lēkšanā. Vai tā ir lēkšana un augšu vai uz priekšu - esmu pilnīgi bezjēdzīga! Un teikšu kā ir - tas man liek justies briesmīgi! Nu kas ir volejbols bez lēkšanas? Bez augstas lēkšanas? Nekas. Gāju lēcu. Kaut gan manā gadījumā to par lēkšanu ir grūti nosaukt. Nekas, es turpināšu. Kamēr uzlēkšu -varbūt jau pavasarī, varbūt vasarā, varbūt pēc gada, bet dzirdi, treneri - es uzlēkšu ;). Un arī to savu slinkumu reiz likšu pie malas ;).
Treneris spēj sāpināt arī neesot klāt!
Pat neesot klāt, ar A4 lapas un melnas tintes palīdzību mūsu treneris spēj likt mums ciest. Kopš aerobikas laikiem man patīk vingrojumu apļi, bet nu šis pārspēja visus - lēkšana uz sola, kāju stiepšana, muguras atliekšana, atspoles skrējien (nu kā bez tā), bumbiņas padošana guļot uz vēdera caur muguru, atspiedieni un vēderpreses. Teikšu kā ir - man sāpēja. Zinu, ka vēl dažiem arī. Bet mēs visu izgājām. Sāp pat atceroties, bet tam jābūt tā vērtam!
Rītdien ir gaidāms kārtējais trenera treniņš! Otrdiena - yes, atkal fiziskais! Bet jāatzīst, ka vēl nekad treniņi nebija bijuši tik īsti. Sevis izaicināšana un pilnveidošana jau ir tā dzīves jēga. Ar nelielu sarkasma pilna humora devu to var ne tikai izturēt, bet arī novērtēt! Man patīk! Turpināšu čīkstēt, bet arī trenēties! Ehhh ;)
Ar cieņu
Baiba
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru