NAVY TRENIŅI- PASTĀVIET PIE RATIEM, MUMS IR ALDIS!

Vai šis jums šķiet grūti un necilvēcīgi? Normāli cilvēki to sev nenodarītu?

Pupu mizas! 

   Entuziastu treneris Aldis šķiet ir tikai sācis "iesilt" un uzņem apgriezienus. Nevari paskriet? Nekas, visi tevis dēļ noskries papildus apli. Nevari atsist bumbu? Nieki, uztaisīsiet papildus piecdesmit vēdera preses. Nevari? Hah, vēl 10 papildus! Visām! Sāp? Gribi pauzi? Nebūs! Un ja būsi pēdējā, pauze kā tāda vispār nespīd! Un mēs uz šo visu esam parakstījušās/šies brīvprātīgi!

   Meiteņu treniņš: uhh... tas ir šī raksta autores kopsavilkums. Tā kā esmu kritusi trenera nežēlastībā, tad savu vārdu dažādās trenera intonācijās, šķiet, dzirdēju kādas pārdesmit reizes (no sākuma naivā cerībā attasinoju, ka viņš vienkārši citu meiteņu vārdus vēl nav iemācījies, bet šis "rozā burbulis" drīz pārsprāga pret aso realitāti, ehh). Labi, būšu atklāta, man ir grūtāk par citām meitenēm, kuras ir daudz labākā formā.  Kad pēdējā pabeidzu sprintu, paliku bez atpūtas pauzes un nākamos vingrinājumus veicu pirmā. Labi, ka treniņos piedalās arī Ieva. Vismaz divatā būt tām "nepaklausīgajām" ir vieglāk :) Es gan nezinu Alda pacietības mēru, bet pagaidām viņš turas ļoti labi. No malas visjautrāk ir vērot kā treneris atbild uz Ievas teorētiskajiem jautājumiem par to "vai kājas nepaliks lielākas" un "vai krītot nevar salauzt rokas".
    Man par nelaimi, treneris pamana visu, kad kaut kas nav padarīts, kad centies izsprukt! Nebūs! Viņš piefiksē un soda uzreiz visas/us. Tā kā atliek vien visu pildīt! Bet es jau varu noskriet aptuveni 2 km neapstājoties, lēni, bet neapstājoties...kuš, man, lai tiek šis prieciņš, jo kājas ta šodien sāp ;)

Puišu treniņš: šoreiz pavērojām arī to. Puišiem, atšķirībā no mums, vairāk ir taktisko uzdevumu. Mazāk joku, vairāk nopietnības. Puiši ir labā fiziskā formā, kaut gan arī viņiem ir noguruma pazīmes- trīcošas kājas, villainas rokas utt. Daži pēc fiziskajiem vingrinājumiem izskatījās tā, kā es varētu izskatīties- sarkani un salīkuši.  Izskatās, ka ātrums joprojām ir spēcīga Lubāna un Ingusa spēles sastāvdaļa. Kristiāns attīsta savu gremdi un bloku. Grūtāk klājas Edgaram ar saviem dvīnīšiem,  bet grūtniecei neko pārmest nedrīkst pēc būtības :) Arī jaunais dalībnieks Modris tur līdzi puišiem un dara ko var.

Puiši trenē blokus, kamēr mums meitenēm laikam iecerēts attīstīt ātrumu.

Man gan vairāk patika puišu treniņa elementi, bet ko gan es saprotu :)

Baiba

PLUDMALES VOLEJBOLA SEZONA ATKLĀTA (JOPROJĀM - KLAUSOS, TRENER'!)

Kādu laiciņu blogs ir bijis atstāts novārtā, bet tas nenozīmē, ka Entuziasti visu šo laiku ir slinkojuši. Līdz ar jūniju beigusies ir zāles volejbola sezona, taču ar jaunu sparu atsācies ir pludmales volejbola laiks. Šogad nopietnāks, izaicinošāks un nebūs te nekāda chill jūras krastā! :)



    Šim ierakstam piedēnētos nosaukumi ar vārda armija iepīšanu, taču šoreiz, manuprāt, pats būtiskākais ir tas, ka Entuziastu pēdas atkal šķeļ pludmales smiltis. Ilgi gaidījām silto sauli un iespēju bez bailēm krist pēc krītošas bumbas mīkstajās smiltīs. Šī vasaras sezona gan atšķirsies no citām, jo nu arī pludmalē mūs turpinās izglītot volejbola spēlē mūsu, nu jau, nebaidīšos šī vārda, iemīļotais treneris Aldis, kurš spēj  savaldīt gan puišus, gan tikt galā ar meiteņu kaprīzēm (ar manām jo sevišķi, bet par tām vēl tālāk stāsts sekos).

    Kas attiecas uz netreniņu dienām- viss pēc vecās kārtības. Satiekamies, sadalāmies komandās un uzsākam savstarpējās cīņas. Pagaidām laiks lutina (tpu tpu tpu pār kreiso plecu un trīs reizes tuk tuk tuk pa koka virsmu, varbūt drošības pēc arī vēl sāli pārmest pār kreiso plecu). Raudzīs kā veiksies, uzsākoties pirmajām pludmales volejbola sacensībām, jo ir jau izveidojušies stabili spēlētāju pāri. Teikšu kā ir- no tiem, kas trenējas regulāri un ar mēķi uzvarēt sacensībās, šovasar to arī gaidām, jo, mīlīši, ir jābūt rezultātam, citādi viss "kaķim zem astes"! Nekādu attaisnojumu vairs :P :) 

KLAUSOS, TRENER'! (3. stāsts)

     Šodien, pirms kāpšanas pa kāpnēm, man ir jāievielk elpa. Sāp. Tieši šodien, kad vakarā gaidāms kārtējais treniņš smiltīs. Sāp, jo otrdien noritēja pirmais pludmales volejbola treniņš ar treneri!

     "Ceturtdien būs trakāk,"  ar šādiem vārdiem Aldis nobeidza otrdienas meiteņu treniņu. Jāteic kā ir, ja skriešana, sišana, rikšošana un citas izdarības lietū un vējā jau nebija traki, tad es nezinu, ko gaidīt šodien! Meitenēm veicas, tieši mūsu treniņa laikā, kas noritēja uzreiz aiz puišu treniņa, sākās negaiss. Es gan domāju, ka šādos apstākļos noteikti ir vieglāk izpildīt trenera programmu nekā, piemēram, pilnīgā karstuma vakuumā.

      Esmu pārliecināta, ka ikviens to patieso treniņa grūtumu vērtē no savas fiziskās sagatavotības līmeņa. Man tāda līmeņa vienkārši nav. Pēc 10 minūšu skrējiena, manas kājas kļuva villainais.  Treneris izmantoja komandas taktiku- par viena nevarēšanu, cieš citi. Kā jau minēju- armijas piegājiens:) Bet iedarbīgs, jo es jau biju tā, kuras dēļ jācieš pārējām meitenēm, tādēļ nekas neatlika kā turpināt. Izstaipījāmies, parikšojām, palēcām un nogājām gabaliņu zosu gājienā. Tad skrējām sprintiņus, trenējām aizsardzību utt.

      Es tiešām apbrīnoju Ingusu un Lubānu, kuri vēl pēc treniņa pāris stundas spēlēja pludmalē futbolu!!! Man arī nepieciešamas tādas Duracell   baterijas. Jāteic, ka Entuziasti, kuri kārtīgi apmeklēja treniņus ir tiešām ļoti labā fiziskā stavoklī. Man vēl ko piečinīt kā jūra! 

      Jāteic, ka man lielākais prieks ir par to, ka meiteņu treniņos ir daudz smieklu. Joko gan meitenes, gan Aldis. Kā ir puišu treniņos, nemācēšu teikt, redzējusi neesmu.  Redzēs kā šī treniņu padarīšana attīstīsies tālāk, bet viens skaidrs- pludmales klātbūtne to padara daudz labāku! :)

Baiba
   

Mūsu treniņš

KLAUSOS, TRENER'!

Es noteikti varētu būt viens no lielākajiem pretendentiem uz Entuziasta sliņķu statusu. Īpaši sportiskā ziņā. Taču treniņus apmeklēju un no sirds cenšos turēt citiem līdzi. Kādēļ to saku? Brīdī, kad pateica, ka nu mūsu treniņos būs treneris, mani muskuļi (vai vismaz tās vietas, kur viņiem vajadzētu būt) mazliet sarāvās. Vai tas mūsu, tā saucamo, vaļasprieku nepadarīs pārāk smagnēju? Pārāk nopietnu? Aizstums prieku prom? Visas šīs bažas manī bija līdz apmeklēju pirmo treniņu ar treneri...

Mani pirmie iespaidi bija - man kopš vidusskolas nav bijis treniņu, kuros būtu treneris ar svilpi. Tātad - disciplīna būs. Bažas nekur nepazuda. Viss ir nopietni. Taču tad pirmais svilpiens un mēs sākām iesildīties. Paskrējām, kārtīgi izstaipījāmies. Viss kā pienākas. Noteikti aizmirsu piebilst, ka šis bija tā saucamais fiziskais treniņš (tātad, jau visu dienu iepriekš nācās mēģināt saviem muskuļiem ieskaidrot, ka ir laiks sarosīties un neļaut man izblomēties jau pirmajā trenera treniņā - lieki piebilst, ka šī saruna īpaši nevedās). 

Kad bijām iesildījušies, sākās trenēšanās laiks un te man atlika tikai noelsties. Es skrēju, es rikšoju, es cēlu augstu kājas (līdz vairs pati nesapratu ko ceļu, jo neko vairs nejutu), es taisīju vēdera preses, bet atzīstos, ka piepumpēšanās man nebija pa spēkam, par ko saņēmu norādījumu, ka vairāk jātrenē rokas (tātad turpmāk vienmēr pa rokai jāpagādā hantelītes, vai arī darbā biežāk jāpacilā papīra kārbas). Es spēlēju tautas bumbu un trenēju bumbas uzņemšanu. Es tik kāri ūdeni nebiju dzērusi pat paģiru laikā (jā es to pateicu!)). 

Izklausās pēc nelielas ellītes? Es teiktu, pēc lieliskas ellītes! Es nemelošu un neteikšu, ka nebija grūti. Bija. Mani muskuļi beidzot atradās (izrādās turpat vien bija) un nākamās dienas vēlējās man par sevi atgādināt nepārtraukti. Bet sajūta tik un tā bija lieliska! Tas nebija treniņš, kur katrs savā stūrī kaut ko mēģina izveidot. Tas nebija treniņš, kurā valda anarhija un neviens tā pa īstam nemaz nesaprot kur tiecamies. Tas nebija treniņš, kurā ir vairāk sarunu nekā darba (un šis atkal ir akmens manā lauciņā ;) ). 

Šis BIJA treniņš, kurā viss darītais bija mērķtiecīgs. Šis BIJA treniņš, kurā visi klausījās un savu fizisko spēju robežās centās tuvoties savam mērķim. Šis BIJA treniņš, kurā mēs visi bijām viena komanda, kas kopīgi cīnās. Šis BIJA ĪSTS treniņš un es saku lielo paldies par to trenerim. Es nesolu, ka mazāk čīkstēšu un man negribēsies treniņa beigās raudāt. Taču es apsolu, ka es apmeklēšu un darīšu visu, lai panāktu savu un mūsu kopīgo mērķi. Apmierināti ir visi Entuziasti un tāds treneris mums jau bija nepieciešams sen! :)

Ar cieņu

Baiba