Es noteikti varētu būt viens no lielākajiem pretendentiem uz Entuziasta sliņķu statusu. Īpaši sportiskā ziņā. Taču treniņus apmeklēju un no sirds cenšos turēt citiem līdzi. Kādēļ to saku? Brīdī, kad pateica, ka nu mūsu treniņos būs treneris, mani muskuļi (vai vismaz tās vietas, kur viņiem vajadzētu būt) mazliet sarāvās. Vai tas mūsu, tā saucamo, vaļasprieku nepadarīs pārāk smagnēju? Pārāk nopietnu? Aizstums prieku prom? Visas šīs bažas manī bija līdz apmeklēju pirmo treniņu ar treneri...
Mani pirmie iespaidi bija - man kopš vidusskolas nav bijis treniņu, kuros būtu treneris ar svilpi. Tātad - disciplīna būs. Bažas nekur nepazuda. Viss ir nopietni. Taču tad pirmais svilpiens un mēs sākām iesildīties. Paskrējām, kārtīgi izstaipījāmies. Viss kā pienākas. Noteikti aizmirsu piebilst, ka šis bija tā saucamais fiziskais treniņš (tātad, jau visu dienu iepriekš nācās mēģināt saviem muskuļiem ieskaidrot, ka ir laiks sarosīties un neļaut man izblomēties jau pirmajā trenera treniņā - lieki piebilst, ka šī saruna īpaši nevedās).
Kad bijām iesildījušies, sākās trenēšanās laiks un te man atlika tikai noelsties. Es skrēju, es rikšoju, es cēlu augstu kājas (līdz vairs pati nesapratu ko ceļu, jo neko vairs nejutu), es taisīju vēdera preses, bet atzīstos, ka piepumpēšanās man nebija pa spēkam, par ko saņēmu norādījumu, ka vairāk jātrenē rokas (tātad turpmāk vienmēr pa rokai jāpagādā hantelītes, vai arī darbā biežāk jāpacilā papīra kārbas). Es spēlēju tautas bumbu un trenēju bumbas uzņemšanu. Es tik kāri ūdeni nebiju dzērusi pat paģiru laikā (jā es to pateicu!)).
Izklausās pēc nelielas ellītes? Es teiktu, pēc lieliskas ellītes! Es nemelošu un neteikšu, ka nebija grūti. Bija. Mani muskuļi beidzot atradās (izrādās turpat vien bija) un nākamās dienas vēlējās man par sevi atgādināt nepārtraukti. Bet sajūta tik un tā bija lieliska! Tas nebija treniņš, kur katrs savā stūrī kaut ko mēģina izveidot. Tas nebija treniņš, kurā valda anarhija un neviens tā pa īstam nemaz nesaprot kur tiecamies. Tas nebija treniņš, kurā ir vairāk sarunu nekā darba (un šis atkal ir akmens manā lauciņā ;) ).
Šis BIJA treniņš, kurā viss darītais bija mērķtiecīgs. Šis BIJA treniņš, kurā visi klausījās un savu fizisko spēju robežās centās tuvoties savam mērķim. Šis BIJA treniņš, kurā mēs visi bijām viena komanda, kas kopīgi cīnās. Šis BIJA ĪSTS treniņš un es saku lielo paldies par to trenerim. Es nesolu, ka mazāk čīkstēšu un man negribēsies treniņa beigās raudāt. Taču es apsolu, ka es apmeklēšu un darīšu visu, lai panāktu savu un mūsu kopīgo mērķi. Apmierināti ir visi Entuziasti un tāds treneris mums jau bija nepieciešams sen! :)
Ar cieņu
Baiba
