Kādu laiciņu blogs ir bijis atstāts novārtā, bet tas nenozīmē, ka Entuziasti visu šo laiku ir slinkojuši. Līdz ar jūniju beigusies ir zāles volejbola sezona, taču ar jaunu sparu atsācies ir pludmales volejbola laiks. Šogad nopietnāks, izaicinošāks un nebūs te nekāda chill jūras krastā! :)
Šim ierakstam piedēnētos nosaukumi ar vārda armija iepīšanu, taču šoreiz, manuprāt, pats būtiskākais ir tas, ka Entuziastu pēdas atkal šķeļ pludmales smiltis. Ilgi gaidījām silto sauli un iespēju bez bailēm krist pēc krītošas bumbas mīkstajās smiltīs. Šī vasaras sezona gan atšķirsies no citām, jo nu arī pludmalē mūs turpinās izglītot volejbola spēlē mūsu, nu jau, nebaidīšos šī vārda, iemīļotais treneris Aldis, kurš spēj savaldīt gan puišus, gan tikt galā ar meiteņu kaprīzēm (ar manām jo sevišķi, bet par tām vēl tālāk stāsts sekos).
Kas attiecas uz netreniņu dienām- viss pēc vecās kārtības. Satiekamies, sadalāmies komandās un uzsākam savstarpējās cīņas. Pagaidām laiks lutina (tpu tpu tpu pār kreiso plecu un trīs reizes tuk tuk tuk pa koka virsmu, varbūt drošības pēc arī vēl sāli pārmest pār kreiso plecu). Raudzīs kā veiksies, uzsākoties pirmajām pludmales volejbola sacensībām, jo ir jau izveidojušies stabili spēlētāju pāri. Teikšu kā ir- no tiem, kas trenējas regulāri un ar mēķi uzvarēt sacensībās, šovasar to arī gaidām, jo, mīlīši, ir jābūt rezultātam, citādi viss "kaķim zem astes"! Nekādu attaisnojumu vairs :P :)
KLAUSOS, TRENER'! (3. stāsts)
Šodien, pirms kāpšanas pa kāpnēm, man ir jāievielk elpa. Sāp. Tieši šodien, kad vakarā gaidāms kārtējais treniņš smiltīs. Sāp, jo otrdien noritēja pirmais pludmales volejbola treniņš ar treneri!
"Ceturtdien būs trakāk," ar šādiem vārdiem Aldis nobeidza otrdienas meiteņu treniņu. Jāteic kā ir, ja skriešana, sišana, rikšošana un citas izdarības lietū un vējā jau nebija traki, tad es nezinu, ko gaidīt šodien! Meitenēm veicas, tieši mūsu treniņa laikā, kas noritēja uzreiz aiz puišu treniņa, sākās negaiss. Es gan domāju, ka šādos apstākļos noteikti ir vieglāk izpildīt trenera programmu nekā, piemēram, pilnīgā karstuma vakuumā.
Esmu pārliecināta, ka ikviens to patieso treniņa grūtumu vērtē no savas fiziskās sagatavotības līmeņa. Man tāda līmeņa vienkārši nav. Pēc 10 minūšu skrējiena, manas kājas kļuva villainais. Treneris izmantoja komandas taktiku- par viena nevarēšanu, cieš citi. Kā jau minēju- armijas piegājiens:) Bet iedarbīgs, jo es jau biju tā, kuras dēļ jācieš pārējām meitenēm, tādēļ nekas neatlika kā turpināt. Izstaipījāmies, parikšojām, palēcām un nogājām gabaliņu zosu gājienā. Tad skrējām sprintiņus, trenējām aizsardzību utt.
Es tiešām apbrīnoju Ingusu un Lubānu, kuri vēl pēc treniņa pāris stundas spēlēja pludmalē futbolu!!! Man arī nepieciešamas tādas Duracell baterijas. Jāteic, ka Entuziasti, kuri kārtīgi apmeklēja treniņus ir tiešām ļoti labā fiziskā stavoklī. Man vēl ko piečinīt kā jūra!
Jāteic, ka man lielākais prieks ir par to, ka meiteņu treniņos ir daudz smieklu. Joko gan meitenes, gan Aldis. Kā ir puišu treniņos, nemācēšu teikt, redzējusi neesmu. Redzēs kā šī treniņu padarīšana attīstīsies tālāk, bet viens skaidrs- pludmales klātbūtne to padara daudz labāku! :)
